— Pārskaiti man naudu par šašliku. Tu apēdi vairāk, — teica Artis, velkot ārā kalkulatoru no iekškabatas
Pati kafejnīca izskatījās mājīgi: koka soli, lampiņu virtenes, viegla dūmu, šašlika un garšvielu smarža. Maigā gaisma atspīdēja vitrīnu stiklos, bet kaut kur tālumā bija dzirdami smiekli un pieklusināta mūzika. Apkalpošana varēja būt nedaudz augstāka līmenī, bet tā protams viss kārtība. Neko sliktu nevaru pateikt.
Kristīne apsēdās iepretim vīram, pirmo reizi ilgā laikā jūtoties vienkārši kā sieviete, nevis darbiniece, mājkalpotāja vai kāds, kuram vienmēr ir darāmo darbu saraksts. Šis bija viņu pirmais izgājiens divatā pēc kāzām, kurām bija pagājuši tikai divi mēneši.
— Par mums, — teica Artis, paceļot glāzi ar kompotu. Viņš nekad nelietoja stipros dzērienus.
Kristīne pasmaidīja. Viņš bija tērpies gaišā linu kreklā, ko viņa pati bija uzdāvinājusi dzimšanas dienā — audums izcēla viņa iedegumu un padarīja skatienu maigāku. Viņi pasūtīja šašliku diviem, paņēma plāceni, dārzeņus un katrs pa tējai. Sarunājās par vasaras plāniem, apsprieda remontu vannas istabā, atcerējās smieklīgus gadījumus no bērnības. Šķita, ka vakars solās būt mierīgs un silts. Kad atnesa rēķinu, Artis pāršķirstīja čeku un nomurmināja.
— Par sevi es jau aptuveni zinu. Tu šašliku apēdi vairāk, tu apēdi trīs gabaliņus, es divus. Pārskaiti pēc tam, labi?
Kristīne sastinga. Rokā palika neizdzerta tēja. Kaut kas nedaudz notrinkšķēja. Pār viņas seju pārslīdēja viegla ēna. Aiz smaidā paslēpās apmulsis neizpratne.
— Protams… — viņa izdvesa, neskatoties vīram acīs.
“Viņš vienkārši ir piekasīgs. Vienkārši pieradis rēķināt,” viņa pārliecināja sevi pa ceļam uz mājām, skatoties automašīnas logā, kur ielu laternu gaismas pazibēja kā domas.
Finansiālais godīgums
Bet tas nebija vienreizējs gadījums. Artis izveidoja veselu sistēmu. Viņš to sauca par “finansiālo godīgumu”. Tajā nebija vietas impulsiem, žestiem vai tai pašai “mūsu” sajūtai. Viss bija “tavs” un “mans”. Lielveikalā viņš mundri krāva ratiņos banānus, pastu, dušas želeju un tualetes papīru. Bet pie kases pakāpās soli atpakaļ:
— Tu samaksā, man pašlaik beidzās skaidra nauda. Pēc tam tiksim skaidrībā.
Mājās viņš atlocīja čeku un rūpīgi pasvītroja ar pildspalvu:
— Makaronus dalām uz pusēm. Sula — tava. Es to nedzeru. Bet tualetes papīrs — kopīgs, rēķini 50/50.
Sākumā Kristīne pat smējās, kad viņš izveidoja tabulu Excel programmā. “Tas ir kā joks,” viņa domāja. Bet joks nebeidzās. Katru nedēļu parādījās jaunas ailes: “Braukšanas izdevumi”, “Brokastis”, “Viesi”. Viņš pierakstīja, kurš atnāca un kurš par viņiem maksāja. Pat sveces, kas bija nopirktas vakaram, bija sadalītas pa posteņiem.
— Tu neiebilsti, ja es vedīšu uzskaiti? — viņš reiz jautāja, ar izgudrotāja lepnumu demonstrējot tabulu.
— Em… Nu, ja tev tā ir mierīgāk.
Viņa nestrīdējās. Negribēja izskatīties sīkumaina. Negribēja konfliktu. Bet konflikti atnāca paši. Bez skaņas. Kā ūdens pilieni, kas drupina akmeni.
— Skaties, es veicu aprēķinu par pēdējo mēnesi, — teica Artis, izdrukājot lapu ar izdevumiem. — Izskatās, ka tu man esi parādā 69,30 eiro. Tur viss ir atzīmēts.
— Par ko?
— Nu… brauciens pie manas mammas, tu taču vilcienā apēdi pīrādziņu. Es ņēmu divus, tu vienu apēdi — bet tie bija par manu naudu. Pēc tam dāvanas manai tantei, tu taču arī no mums dāvināji, vai ne?
— Tā ir… tava tante, Arti.
— Jā, bet tu taču arī viņai pasniedzi ziedus.
Viņa juta, kā viņā kaut kas salūst. Viņas mīlestības žesti kļuva par cipariem. Viņas līdzdalība — par parādu. Viss, kas agrāk bija silts, kļuva par aukstu aprēķinu.
Pēdējais piliens
Kādu dienu viņi gatavojās doties pie viņa brāļadēla — zēnam palika astoņi gadi. Artis iznāca no istabas ar maisiņu un banknoti rokā:
— Re, dāvanai. Pusi pēc tam pārskaitīsi — 40 eiro. Normāli?
— Tas taču ir tavs brāļadēls, Arti… — Kristīne neizturēja.
— Un kas par to? Mēs taču esam kā ģimene, tātad no mums abiem. Godīgi.
Viņa klusējot paņēma naudu, bet iekšā it kā kaut kas sabruka. Svētkos viņa smaidīja un fotografēja. Zēns leca no prieka. Radinieki sita uz pleca. “Cik tev laba sieva!” viņam teica. Bet iekšienē Kristīne juta, kā lēnām izdeg. Viss, kas šķita tuvs, tika padarīts nevērtīgs zem sīkumaina aprēķina sloga. Tajā naktī viņa negulēja. Skatījās griestos, jūtot aukstumu. Un pirmo reizi saprata: tas nav par naudu. Tas ir par to, ka viņu ir pārstājuši redzēt.
Atrisinājums
Dažas dienas vēlāk, kad Artis bija aizgājis uz veikalu, Kristīne nolēma atrast vajadzīgu dokumentu. Viņa klēpjdators bija atvērts. Starp failiem bija tabula ar daiļrunīgu nosaukumu: “Kristīne: personīgie izdevumi”.
Viņa to atvēra.
10.04 — limonāde pastaigas laikā — 3 e
12.04 — taksometrs līdz viņas ārstam — 3,20 e
15.04 — saldējums viņas māsasmeitai — 1,10 e
25.04 — šampūns, ko lieto tikai viņa — 4,50 e
01.05 — šašliks, apēda vairāk — 13,80 e
Apakšā treknrakstā: Kopā atmaksai: xxx
Kristīne sēdēja klusējot. Ilgi. Viņas rokas trīcēja no kādas jaunas sapratnes. Viss, kas bija silts un personisks, šeit bija kļuvis par rindām. Cipariem. It kā viņa būtu ieguldījums, kuram jāatmaksājas. Kad Artis atgriezās, viņa aizvēra klēpjdatoru.
— Arti…
— Jā?
— Vai tu tiešām uzskati par normālu vest šādu tabulu? Par limonādi, saldējumu, ziediem?
— Nu… jā. Tas ir godīgi. Es taču neprasu uzreiz visu atdot. Vienkārši fiksēju. Lai pēc tam nebūtu pārpratumu.
— Bet kā tad ar mīlestību? Rūpēm? Tu taču ne reizi nepierakstīji, ka es sēdēju ar tavu mammu, kad viņai bija krīze. Vai ka es tev palīdzēju ar atskaitēm naktīs. Kur tas ir tabulā?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
